Vairums māmiņu teiks, ka viņas savu bērnu labā darītu jebko, bet reti kurš šos vārdu patiesumu ir pārbaudījis. Ik pāris dienas aplūkosim stāstus no tām mātēm, kuras mīlestības, drošsirdības vai muļķības vadītas vēsturē ir veikušas lielus varoņdarbus.

Apgripīna Jaunākā ir zināma kāviltīgākā no mātēm, bet viņas apšaubāmo darbību motivācija bija pavisam vienkārša – ziedošanās savam dēlam Neronam.
Apgripīna dzemdēja Neronu savas pirmās laulības laikā, kad bija sava otrās pakāpes brālēna Gneja sieva. Pēc vēl citas neilgas laulības viņa mūsu ēras 49. gadā apprecēja tēvoci Romas imperatoru Klaudiju.
Agripīna nekavējoties pārņēma romiešu leģionu pārvaldību un nodeva to tālāk sava dēla vadībā.
Pēc tam kad tika izvirzīti nepatiesi apvainojumi pret Silanu, kas bija Klaudija meitas Oktāvijas saderinātais, viņa gādāja par to, lai viņas pameita kļūst par viņas dēla Nerona līgavu.
Silans jaunāpāra kāzu dienā izdarīja pašnāvību.
Visbeidzot Agripīna pierunāja Klaudiju oficiāli adoptēt Neronu, tā nodrošinot viņam pirmtiesības uz imperatora troņa mantošanu pat pirms viņa īstā dēla.
Klaudijs nomira 54.gadā – pēc tam, kad bija ieēdis saindētas sēnes. Nebija nekāds pārsteigums, ka Agripīna bija pirmā aizdomās turētā. Tad Nerons kļuva par imperatoru. Un kādu pateicību par to ieguva viņa dievinošā māte?
Absolūti nekādu. Nerons izlēma, ka māte pārāk daudz izrīkoja viņu pēc savas patikas, tāpēc kala plānus, kā savu māti nogalināt.
Viņš mēģināja to izdarīt četras reizes, piemēram, noslīcināt, izurbjot viņas laivā caurumu. Bet Agripīna bija ”veidota no izturīga materiāla” un saviem spēkiem aizpeldēja līdz krastam. Galu galā 59. gadā Nerons aizsūtīja savus karavīrus piekaut māti līdz nāvei.
Leģenda vēsta, ka brīdī, kad karavīri grasījās sist, viņa norādija uz vedera lejasdaļu, kur atrodas dzemde, lai karavīri sistu tieši tajā vietā, kurā bija radusies Nerona dzīvība.
Kāda ir šī traģiskā stāsta morāle?
Ko no šī stāsta mēs varam izsecināt mūsdienās?